Nesen priekšlasījumā “Dzimumu līdztiesība: problēmas vai risinājums” Satversmes tiesas tiesnese Sanita Osipova teica šādi: “Dzimumu līdztiesība nenozīmē tikai to, ka abi dzimumi ir līdztiesīgi. Dzimumu līdztiesība nozīmē, ka sabiedrībā sievietes un vīrieši uzņemas vienus un tos pašus pienākumus, ciktāl fizioloģiski tas ir iespējams, kā arī visu atbildību, tostarp par ģimenes dzīvi.”
Gan medijos, gan sociālo tīklu diskusijās bieži izskan dažādi argumenti, kas cenšas bremzēt dzimumu līdztiesības straujāku attīstību Latvijā. Uzskata, ka sievietes it kā izvēlas tās profesijas, ko izvēlas, — parasti mazāk apmaksātas un, visticamāk, saistītas ar humanitārajām zinātnēm. Vai arī arguments, ka sievietes un vīrieši ir bioloģiski atšķirīgi un tāpēc ir pavisam loģiski, ka šo atšķirību rezultātā tie izdara atšķirīgas izvēles.
Šie argumenti pret dzimumu līdztiesību pieņem divas lietas. Pirmkārt, pret sievietēm un pret vīriešiem ģimenēs, skolās, darbavietās izturas vienādi. Otrkārt, tā kā pret viņiem izturas vienādi, tad jābūt iedzimtām atšķirībām starp sievietēm un vīriešiem, kuru dēļ sievietes vai nu nav ieinteresētas apgūt, piemēram, tās pašas profesijas, ko vīrieši, vai arī nav vienlīdz spējīgas gūt panākumus “vīrišķajās” nozarēs. Ja sievietēm šādas profesijas neinteresē vai neder, tad kāpēc jāmēģina pārliecināt sievietes tajās strādāt? Ja tā ir spēju atšķirība, tad tas nozīmētu, ka uzņēmumiem jāpieņem darbā mazāk spējīgas darbinieces un aiz borta jāatstāj spējīgāki kadri?
Tajā pašā laikā ir pieejami dati, ka, lai gan ir centieni līdzsvarot dzimumu līdztiesību, joprojām sievietes un vīrieši saņem atšķirīgu attieksmi ģimenē, skolā un darbavietā sava dzimuma dēļ. [1] Tāpat nav absolūti nekādu pierādījumu, ka, lai gan bioloģiski sievietes un vīrieši ir atšķirīgi, sievietes no vīriešiem kaut kādā veidā atšķirtos ar kognitīvajām spējām. Līdz ar to abi argumenti, kas it kā cenšas skaidrot dzimumu nevienlīdzības “dabisko” izcelsmi, ir aplami. [2]
Protams, šie argumenti par it kā atšķirīgajām un citādas izvēles izdarošajām sievietēm neiztur kritiku vien tāpēc, ka, kā jau minēts Osipovas citātā, līdztiesība nav iespēja kaut ko izvēlēties, līdztiesība ir abu dzimumu iesaiste visu pienākumu veikšanā — gan sabiedrībā, gan ģimenē. Un, lai gan varētu šķist, ka Latvijā ar līdztiesību viss kārtībā, kāda ir realitāte?
Katru gadu Eiropas Dzimumu līdztiesības institūts izstrādā ES dzimumu līdztiesības indeksu. Šis indekss ir unikāls mērinstruments, kas apvieno dzimumu līdztiesības daudzdimensionālo un sarežģīto dabu, pārvēršot to viegli saprotamos rādītājos.
Ar 60,8 no 100 punktiem Latvija dzimumu līdztiesības indeksā ieņem 17. vietu Eiropas Savienībā. Latvijas rādītājs ir par 7,1 punktu zemāks nekā kopīgais ES rādītājs. Kopš 2010. gada ES rādītājs ir pieaudzis par 5,6 punktiem. Latvijas rādītājs kopš 2017. gada ir tikai nedaudz pieaudzis (par 1,1 punktu). Kopš 2010. gada Latvija dzimumu līdztiesības indeksā ir nokritusies par vienu vietu.
Latvijas rādītājs ir augstākais veselības jomā (78,4 punkti), lai gan tas ir viens no zemākajiem rādītājiem ES (26. vieta). Tajā tiek izskatīta medicīnas pieejamība abiem dzimumiem, veselīgs dzīvesveids un mūža ilgums.
Otrs augstākais rādītājs ir darba jomā (74,0 punkti), kur Latvija ieņem 12. vietu. Šo indeksa sadaļu mēra pēc vienādi labu darbavietu pieejamības un nekaitīgu darba apstākļu pieejamības.
Kopš 2010. gada Latvijas rādītāji visvairāk ir uzlabojušies varas jomā, kur tiek izskatīts sieviešu un vīriešu līdzsvars dažādos lēmējvaru amatos. Latvija ieguvusi +14,6 punktus, bet starp citām valstīm vieta palikusi nemainīga — 14.
Dzimumu nevienlīdzība ir visizteiktākā izglītības (49,3 punkti) un naudas (65,2 punkti) jomās. Abās jomās Latvija ir starp dalībvalstīm ar zemāko sniegumu (attiecīgi 28. un 26. vietā). Izglītības indeksu mēra pēc augstākās izglītības pieejamības un dzimumu segregāciju dažādās izglītības jomās. Naudas indeksu mēra pēc dzimumu nevienlīdzības attiecībā uz piekļuvi finanšu resursiem un sieviešu un vīriešu ekonomisko situāciju.
Indekss uzrāda, ka kopumā Latvijas iedzīvotāju finansiālā labklājība pieaug, tomēr ir labi zināms, ka tai līdzi aug arī dzīves dārdzība. Un, lai gan pieaug kopējā labklājība, sievietes Latvijā joprojām pelna par 18% mazāk nekā vīrieši. [3]
Iemesli, kāpēc šāda nevienlīdzība veidojas, ir dažādi, bet viens no Latvijā, iespējams, vismazāk apspriestajiem ir tā sauktais “mātišķības sods” (motherhood penalty). Latvijā darba devējs ne tikai mēdz nevēlēties darba pieņemt jaunas sievietes, jo tās var potenciāli aiziet dekrētā, bet arī tāpēc, ka mammām pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma ne vienmēr izdodas atgriezties darba tirgū. Mātes darba tirgū bieži tiek uzskatītas par apgrūtinājumu, jo tas nozīmē, ka māte, iespējams, kavēs darbu, ja bērns būs slims, vai nevarēs doties komandējumā, jo nevarēs atstāt bērnu. Veidojas situācija, ka mātes sāk pelnīt ne tikai mazāk, bet arī viņu karjeras izaugsme ir atkarīga no darba devēja sapratnes. Diemžēl jaunākus datus nav izdevies atrast, bet 2012. gadā 43% no aptaujātajām mātēm norādīja, ka ir saskārušās ar diskrimināciju darbavietā. [4]
Varētu jautāt, kur šajā laikā ir vīrieši. Kāpēc tieši sievietes ir tās, kuru karjera cieš, ģimenē ienākot bērnam? No 2012. līdz 2016. gadam vīriešu skaits, kuri izvēlas doties bērna kopšanas atvaļinājumā, ir vairāk nekā dubultojies. Šie rādītāji ir iepriecinoši, jo tas liecina, ka arvien vairāk vīriešu nebaidās uzņemties bērna kopšanu tā pirmajos gados, ļaujot sievietēm turpināt karjeru. [5] Bet tomēr uz kopējā fona šo vīriešu skaits ir niecīgs.
2000. gadā Islande pieņēma likumus, kas mudina tēvus izmantot bērna kopšanas atvaļinājumu. Vecākiem pēc dzemdībām tika dots deviņu mēnešu atvaļinājums — trīs tēvam, trīs mātei, un trīs varēja sadalīt, kā vecāki vēlas. 2019. gada decembrī Islandes premjerministre paziņoja, ka garantētais bērna kopšanas atvaļinājums tiks pagarināts līdz pilnam gadam. Šāds likums neļauj diskriminēt vienu dzimumu. Darba devēji sagaida, ka viņu darbinieki varētu izmantot bērna kopšanas atvaļinājumu neatkarīgi no dzimuma — nav nepieciešams neobjektīvi izturēties pret sievieti, kura varētu potenciāli atstāt darbavietu uz gadu, lai rūpētos par savu bērnu. Tēvam jāizņem trīs mēneši no deviņiem — ja viņš to nedara, vecāki zaudē šos trīs bērna kopšanas atvaļinājuma mēnešus.
Garantētais paternitātes atvaļinājums ne tikai palīdz izlīdzināt darbaspēka iespējas, bet arī ir ietekmējis uzskatu par dzimumu lomām Islandes sabiedrībā. Ir paredzams, ka vīrieši pavadīs laiku kopā ar bērniem un audzinās viņus tādā pašā kapacitātē kā sievietes. Tā vietā, lai mātes uzņemtos vēsturisko bērnu aprūpētāja lomu, abi vecāki kvalitatīvi pavada laiku kopā ar bērniem viņu svarīgajos izaugsmes gados. [6]
Arī Islandē vīrieši joprojām pelna vairāk nekā sievietes, bet šī plaisa ar katru gadu arvien sašaurinās. Tomēr Islandē sievietes dzīvo daudz veselīgākā un dzimumu vienlīdzību veicinošākā sistēmā nekā citās valstīs. Taču Latvija patiesi var lepoties ar garu un apmaksātu bērna kopšanas atvaļinājumu, par kādu citas valstis var tikai sapņot. Tomēr mums ir iespēja mācīties no citām valstīm un veicināt dzimumu vienlīdzību, ļaujot vīriešiem uzņemties vairāk ģimenes pienākumu, kas kopumā būs milzīgs solis pretī dzimumu līdztiesībai Latvijā.
[1] https://www.ool.co.uk/blog/are-boys-and-girls-treated-differently/
[2] https://www.apa.org/action/resources/research-in-action/share
[3] https://eige.europa.eu/gender-equality-index/2020/LV
[5] https://www.la.lv/tevi-bernus-kopj-kad-tas-ir-izdevigi
[6] https://www.womensrepublic.net/icelands-success-with-the-gender-gap/